Sanskrits (absolūts) jeb, kā to mēdz saukt, Devavani (Dievu valoda) ir senākā no eksistējošām valodām pasaulē. Tā ir valoda, kurā Dievi uzrunāja Riši, valoda, kurā ir uzrakstītas Vedas, Upanišadas, Puranas un visas vediskās zināšanas.
Tā ir valoda, kurā tiek izpildītas vediskās un tantriskās Mantras. Valoda, no kuras ir cēlušas vairākas patreiz eksistējošas modernās valodas. Par Sanskrita unikalitāti liecina tas, ka tā nav mainījusies tūkstošiem varbūt pat miljoniem gadu laikā un saglabājusi savu pirmatnējo formu. Sanskrits ir īpaša, Dievišķā valoda, kuras vibrācijas nes sevī pasaules radīšanas enerģiju un mūžīgo gudrību.
Tā ir unikāla un tīra valoda. Pat Sanskrita vārdu atkārtošana ģenerē īpašas attīrošas vibrācijas, kas veicina apziņas uzskaņošanos uz Dievišķo vilni. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar Jogu vai studē vediskās Zināšanas, Sanskrits veicina to dziļāku izpratni un atver pieeju uz pilnīgi citu līmeni.
Pēc indiešu mitoloģijas sanskritu radījusi dieve Sarasvati ( Brahmas sieva ). Sanskrits vispirms apzīmēja rakstību un tikai vēlāk – valodu. Sākumā tā bija tikai priesteru valoda, bet vēlāk kļuva par daudzu Indijas tautu valodu. Pēc citiem datiem ( franču 19.gs. pētnieku L.Žakolio un abata Leluku atradumi hindu un tibetiešu klosteros ) sanskrits cēlies no vēl senākas valodas – sansāras. Šo valodu no grimstošās Lemūrijas/Mu Indijas subkontinentā atnesuši grimušās zemes iedzīvotāji redīni/rūti. Līdzība ar agrīno sanskritu ir senpersiešu valodai, rakstu darbā “Gātas.”
tulku komanda 